Pats

   Ir 6 septembris, laukā apmācies un mazliet drēgns, bet lietus vēlās pārņemt zemes vēsmu, tas nozīmē pelēku dienu un kārtējo nīkšanu starp četrām sienām. Paveroties pa logu redzu logā atsitamies mazas dzirkstoši mirdzošas lietus lāsītes ēnas, kuras maigi un bezrūpīgi iezīmē savu slīdēšanas ceļu pa apputējušo stiklu. Slapjums un mitrais gaiss laužas apciemot iepuvušos koka loga rāmjus un caur tiem sveicina istabas sienas. No maigi pelēkajām debesīm uz zemi krītot lietus lāsei tā liek padzerties zemei, kurai alkst remdināt slapes. Laukā vēl zaļš, bet septembris apzīmē rudeni, tas vēl nav manāms, bet vēja šalkas jau rauj koku lapotnes un maigi mīlētas lapas ļauj sildīt zemes segu, tas man liek atcereties bērnību un jauko ik gadējo lapu grāpšanas talku – mazliet prieka, daudz darba un kopīgā sajūta, kad esam kopā ar tuviniekiem, bet tas nav jau tikai rudēnī.

      Saule paliek vēsāka un daba tumšāka, bet kopējās sajūtas paliek tās pašas – tik ļoti pietrūkst sajūtas, kad esi mīlēts. Daudz var apspriest šo tēmu un izvirzīt pozitīvo un negatīvo, bet sajūtas nezūd. Laikam šīm sajūtām ar kopības sajūtu nav neka kopīga – varbūt tomēr? Savādi. Kāds laikas, tadas sajūtas, tāda diena, tadas sarunas!

      Katrs mirklis kļūst ieildzis paveroties pelekajos mākoņos, kuri ar vien klūst melnāki un pērkoņdārdi kļūst baisāki, reiz vēl mazai būdama tik spilgti atceros, kad māte sacīja, kad ārā Dieviņš barās par sliktiem darbiem un cilvēku nepaklausību, tie toreiz bija pērkoņdārdi, bet sacīto atceros vēl šobaltdien un reiz mātes sacīto teikšu saviem mazajiem. Kaut nekad nebūtu izaugusi no bērnības dienām un sajūtām, kad viss ir tik vienkārši! Tas, kad nav rūpju un dusmu par ļaunumu, tas, kad nav jāuztraucas par nokavētām minūtēm – laiku, tas, kad pasaule šķiet tik tīra un skaista. Šīs sajūtas vienmēr sildīs atmiņas un likšu tās kapā līdzās kā iegūtas – sirsnīgas draudzenes, kuras pavadīs ceļā nezināmā.

     Skat jau oktobra beigas un skats pa logu kļuvis daudz savādāks, laika maiņa manāma, sniega sajūta tik atmiņās iestigusi un skaistās lapu nokrāsas skubina domas, vēsais ziemas gaiss vairs nav jūtams. Laukā pazudis skaistais rudens un kļavu daiļums. Skumstu pēc mājām, pēc manas ierastās apkārtnes un ierastajām domām. Savādi, bet visa tā tik ļoti pietrūkst. Pietrūkst siltuma un sajūtas, kad esi mājās. Šī sajūta nav vārdos aprakstāma, tā tik ļoti dedzina un reizē skumdina, ilgas pēc mājām svešumā šķiet mūžīgas, nesaskatu tām galu vai malu, tās vienkārši ir – ar tām pamostos un ar tām katru vakaru jau trīs nedēļas dodos gulēt un katra diena šķiet mūžību gara. Nezinu kur pazudis mans dzīvesprieks, varbūt esmu to atstājusi šurpceļā lidostā? Varbūt palicis mājās, bet tā tik ļoti pietrūks, lai atkal dienas ritētu kā ierasts – skaistā steigā ar smaidu un mazu drusciņu noguruma. Tāda tukšuma sajūta, sajūta, kad nav neviena, kaut apkārt ir tik daudz cilvēku! Pavisam cita pasaule, pavisam cita... Tāda pelēka un neizteiksmīga, bet tai pašā laikā bezgala skaista, ar īpašu rīta nokrāsu un vakara dvesmu, ar savdabīgu pelēko toņu gammu, kur katrs pelēkums ir neparasts, tam katram ir savs stāsts un iesākums. Pat putekļi ir savādāki nekā mājās un saule spīd augstāk.

    Kur tas laiks, kad esmu jau šeit sava nodabā iejutusies un mazliet mainījusies. Aprasta mājas sajuta un tas ko saprotu kā mieru, pazudis nedrošums un pelēkums, kas tagad pārvērties ikdienā un visā kas ar to saistīts. Lietas šķiet vienkāršākas un laiks manāmi kustās ātrāk, nezinu vai tikai man tā liekas. Drūmās pelēkas sienas un mazie logi, kuros saule šad tad iespīd pārvērtušās nepamanītas un viss, kas agrāk licies neglīts iemiesojis jaunas skaistuma īpašības. Sienas, kas veidotas no akmeņiem un dažādiem ķieģeļiem savu pelekumu un garlaicību aizdzen ar tajās mītošajiem baložiem, kas nepārtrauc sarunāties un veidot savu ikdienu bez steigas, vienkāršu, nesamākslotu. Katra lūka sienā veido kādam balodim patvērumu no lietus, vēja un citiem putniem, gluži kā māja jeb uzticams nocietinājums. Cilvēki varētu tik daud ko mācīties no putniem un dzīvniekiem, kaut vai uzticību, paļaušanos, draugu bušanu un citas vienkāršas un cilvēkam saprotamas lietas, kas īstenībā citam ir svešas.

     Jānovērtē viss kas ir dots. Katrs pats esam sev Dievs, katrs pats lemjam savu esamību un to kā vēlamies pavadīt savu atlikušo dienu, nedēļu, mūžu. Ir savādi un ļoti nepieciešami lēmumi katra cilvēka dzīvē, tie jāpieņem vai jāizvēlais pareizais ceļš, kur doties, ka rīkoties un kā izprast. Cilvēce ir varena, esam gudri un katrs īpašs. Citreiz tas viss šķiet tikai rakstīts uz papīra – melns uz balta, bet to pasakot skaļi – pats sevi izdzirdi un iegūsti to precīzāku un sāc novērtēt. Vienmēr biju zinājusi, ka domām ir spēks. Patiešām domam piemīt spēks, jo viss kas tevi nomāc vai satrauc patiesība tik pat labi varētu būt nieks. Viss ir galvā. Domām piemīt žilbinošas spējas un ja vēl pats sev notici, ka esi skaists, gugrs un veiksmīgs cilvēks, tas arī notiek un pats iemanto – miera un gandarījuma sajūtu. Nav slikti būt pašpārliecinātam un veiksmīgam. Vienkārši to nevajag jaukt ar kārtējo zosu gājienu, ko sastopam ikdienā. Nav jātēlo, jo gribi butu labāks kā esi patlaban. Esi tu pats, kaut tas ir ļoti grūti, bet ja pats sev tici, tad nekas vairs nav grūti un neiespējami, kā jau minēju domām iemīt patiess spēks.

Publicēts trīs gadus atpakaļ, manās personīgajās piezīmes.

Pacilājoši!